Viens no iemesliem, kāpēc neesmu piemērota kopdzīvei - es nespētu būt laimīga brīvdienās, kas jādala vēl ar bariņu cilvēku. Bērni, kas jāved uz zoodārzu, kartupeļu talka pie vīramātes, grila pārtija laimīgo ģimeņu klubiņā...brrr...
Nē, nav šīm visām nodarbēm nekādas vainas, taču par atpūtu es nevienu no tām nespētu dēvēt. Un, jā - man ir vajadzīgs Mans Atvaļinājums, nevis Mūsu Atvaļinājums, ja vien nav runa par medusmēnesi. Tāpat kā Mana, nevis Mūsu apakšveļa, zobu birste un kafijas krūze.
Nē, nav šīm visām nodarbēm nekādas vainas, taču par atpūtu es nevienu no tām nespētu dēvēt. Un, jā - man ir vajadzīgs Mans Atvaļinājums, nevis Mūsu Atvaļinājums, ja vien nav runa par medusmēnesi. Tāpat kā Mana, nevis Mūsu apakšveļa, zobu birste un kafijas krūze.
Nu, un tad man bija kopdzīves periods. Un kaut gan tas pajuka pavisam citu iemeslu dēļ, es pat idilliskajos brīžos jutu, ka mani reizēm nogurdina savas telpas un sava laika trūkums. Bija tā, ka - nu jā, mīlestības vārdā es varu to paciest, jo nenoliedzami daudz gūstu pretim - rūpes, atbalstu, maigumu, uttt., bet baigi gribas arī to iespēju būt vienai.
Teiksim, kad mēs ar T. domājām, ko vaidzētu kauko foršu noorganizēt uz kāzu jubīli, es kā vienu no vilinošākajiem variantiem izteicu iespēju noīrēt numuriņu kādā skaistā, romantiskā viesnīcā ... un kaut vienu nakti izgulēties katram savā gultā ;D