Kurvjzieža kontemplācijas

Manas pedagoģiskās iemaņas cietušas krahu. Pietika vakar mātei palielīties, ka "mūsmājās gan dzīvnieki uzvedas perfekti, un vispār nevar jau salīdzināt mazu, tuklu nēģeru princesi ar lielu, brutālu pacanu, kuram nekādi noteikumi neeksistē" - lai, mājās aizgājusi, atklātu guļamistabā uz grīdas drēbju kaudzi. Rūpīgi, pa vienam apģērba gabalam izvilktu no kumodes pa mazu atvilktnes spraudziņu, kurā kaķa ķepa var ielīst tikai ar pamatīgu piepūli. Nebija spēkus taupījusi, spalvainā blēņa! Pat biezo džemperi bija izstīvējusi ārā. Piramīdu vainagoja mans jaunais, vēl ne reizi neuzvilktais krūšturis - ar visu veikala birku. Vienīgi džinsu stara kūļājās iesprūdusi vidējā atvilktnē, princesi laikam bija pieveicis sagurums.
Pēc nopietnām pārrunām par to, ka nav labi celt zikurātus no drēbēm, ka tas ir tikpat slikti kā ielīst skapī un gulēt manā apakšveļā vai sēsties uz laptopa klaviatūras, kad es strādāju, miers mājās tika atjaunots. Līdz pat rītam, kad es samiegojusies iesteberēju dzīvojamā istabā un atklāju, ka visa grīda nosēta baltām ripiņām. Kāds acīmredzot bija atradis kaķu vitamīnu paku un izgrauzies cauri kartonam. Dažas tabletes bija apgrauztas, bet citas...forši ripo, ziniet!