Kurvjzieža kontemplācijas

Es beidzot sapratu, kā man pietrūkst - man pietrūkst gracioza viegluma dzīvojot. Tā, lai kritieni ir nevis bladāc! uz pakaļas, bet tā glīti un viegli, un atsperīgi, viegli saliektām kājām atkal pielecot augšā, vai pavisam gar zemi, smuki atmetot sānis roku, kā operas Karmenai pēdējā cēlienā, tā it kā nekādas pakaļas nemaz man nebūtu...Un nevis uzkumpušiem pleciem, elšot, pūšot, degunu šņaucot to darbu ķerru stumt, bet tā viegliņām kā subretei baletā ar putekļu slotiņu pārskriet.
Es jau zinu, ka to iemācīties ir visgrūtāk. Bet gribas. Tas ir pūliņu vērts!