Kurvjzieža kontemplācijas

Pieņemsim, mana dārgā māsa no Ievas, ka tu izsenis būtu kārojusi īstena Ķīnas porcelāna vāzi. Vai kristāla salātbļodu, nav svarīgi. Bet kaut ko skaistu, dārgu, ne visai bieži sastopamu un trauslu. Lūk, un visbeidzot tāda tavā īpašumā nonākusi. Un, lai arī tu lieliski apzinies, ka varētu dzīvot bez šīs vāzes, tāpat kā - neminēsim, cik - gadus jau biji dzīvojusi, lai arī tu apzinies, ka pasaulē ir vēl gana daudz salātbļodu, kuras tev mūža laikā varētu gadīties dabūt, tomēr tevi pārņem neviltots prieks un lepnums ik reizi, kad acs to uzlūko.
Saki jel, mīļā, vai tu būtu gana drosmīga, lai noceltu savu dārgumu no plaukta un mestu pret parketu tad, kad kaimiņiene - kuras salātbļoda, starp mums runājot, ir tik asām šķautnēm, ka praktiski nav lietojama, lai kā arī viņa ar to neplātītos - šī pati kaimiņiene tev teiktu: "Met! Ja nesaplīsīs, tad zināsi, ka stipra manta, nevis šāds tāds erzacs!"
Saki man, lūdzu, godīgi - tu mestu?