Par to mākslu, ja
Reiz, sensenos laikos, būdama vēl studente, piestrādāju pēcpusdienās vienā mākslas galerijā. Darbiņš kaulus nelauza - sēdi tik, meitēn, lasi savus kantus & šopenhauerus, pa brīdim, acis pūtinot, pablenz uz košām abstrakcijām vai pastelīgām ainavām. Izsmalcinātība un daile, ne darbs. Pircēji parasti ierodas tikai kopā ar šefu - galerijas īpašnieku - pēc jau iepriekš aizrunātas gleznas.
Nu, lūk - un vienu vakaru, tuvu mājupejamajam laikam, ienāk galerijā briļļains onka, bišķi jocīgi saģērbies, sasveicinās un prasa: - Es gribētu zināt, vai manam darbam tas karāšanās termiņš ir pagarināts, kā mēs ar N kungu runājām?
Es, jau pēc drēbēm nopratusi, ka onka kaut kāds mākslinieks, kurš, kā jau visi te izstādītie, slēdzis līgumu ar N kungu, kam galerija pieder, sniedzos pēc kantorgrāmatas, kur visas gleznas uzskaitītas, un, mīlīgi smaidīdama, saku: - Tūlīt apskatīsimies. Kā jums, lūdzu, uzvārds?
Kungam ieplešas acis kā vašbļodas.
- Jūs mani nepazīstat, jaunkundz?
- Eee..piedodiet, nav bijis tas gods - es nošļupstu. Un atceros, ka šitas onka tā kā vienā Mākslas Akadēmijas karnevālā bija redzēts, laikam ar taureņa spārniem pie pleciem, un varbūt man arī kāds teica, kurš no dižgariem viņš tur ir, bet neba nu cilvēks karnevālā uz rītapusi ir tik ļoti skaidrā, lai visus dižgarus iegaumētu.
- Labi! - viņš apcērtas uz papēža. - Atnākšu citreiz, kad N kungs pats būs.
Un prom viņš bija. Neatskatījies un neatsveicinājies.
kad atstāstīju epizodi N kungam, viņš smējās un teica: - Ā, `tas noteikti bija X. Tagad gan tu viņu būsi iegaumējusi, vai ne?
Kas nu ir, tas ir! Droši vien pat uz nāves gultas zināšu, ja kāds prasīs. Un piebildīšu viņa paša teikto "Īsts latviešu Šagāls", ja vien man tobrīd gribēsies liekuļot un glaimot.
Nu, lūk - un vienu vakaru, tuvu mājupejamajam laikam, ienāk galerijā briļļains onka, bišķi jocīgi saģērbies, sasveicinās un prasa: - Es gribētu zināt, vai manam darbam tas karāšanās termiņš ir pagarināts, kā mēs ar N kungu runājām?
Es, jau pēc drēbēm nopratusi, ka onka kaut kāds mākslinieks, kurš, kā jau visi te izstādītie, slēdzis līgumu ar N kungu, kam galerija pieder, sniedzos pēc kantorgrāmatas, kur visas gleznas uzskaitītas, un, mīlīgi smaidīdama, saku: - Tūlīt apskatīsimies. Kā jums, lūdzu, uzvārds?
Kungam ieplešas acis kā vašbļodas.
- Jūs mani nepazīstat, jaunkundz?
- Eee..piedodiet, nav bijis tas gods - es nošļupstu. Un atceros, ka šitas onka tā kā vienā Mākslas Akadēmijas karnevālā bija redzēts, laikam ar taureņa spārniem pie pleciem, un varbūt man arī kāds teica, kurš no dižgariem viņš tur ir, bet neba nu cilvēks karnevālā uz rītapusi ir tik ļoti skaidrā, lai visus dižgarus iegaumētu.
- Labi! - viņš apcērtas uz papēža. - Atnākšu citreiz, kad N kungs pats būs.
Un prom viņš bija. Neatskatījies un neatsveicinājies.
kad atstāstīju epizodi N kungam, viņš smējās un teica: - Ā, `tas noteikti bija X. Tagad gan tu viņu būsi iegaumējusi, vai ne?
Kas nu ir, tas ir! Droši vien pat uz nāves gultas zināšu, ja kāds prasīs. Un piebildīšu viņa paša teikto "Īsts latviešu Šagāls", ja vien man tobrīd gribēsies liekuļot un glaimot.
Omaars es nepazīstu personisku.
Un Buks jau mani uz ielas natpazīstu, tā kā arī neskaitās..
:)
lad es drīzāk Judi pieskaitu pie pazīstamiem māxliniekiem :D
aa un es nelaiķi Drēģeri pazinu..