Kad es domāju par kulināriju, aizvien vairāk saprotu, ka neesmu piemerota, lai man būtu ģimene. Jo man patīk ēst gatavošana kā spontāns, rotaļīgs process ar tikai daļēji prognozējamu rezultātu, maksimumu ideju un minimumu tehnisku darbu. Es ar lielu prieku gatavoju sev vienai vai sev un vēl kādam, nu, lai būtu sev un vēl 2-3 drosmīgiem, neizvēlīgiem cilvēkiem. Turklāt "vēl kāds", vai jo vairāk "kādi" nav katru dienu, tāpēc smalcināšanas un maisīšanas, un visas tamlīdzīgās figņas nepagūst nogurdināt un apnikt. Bet, ja man būtu burkšķošs vīrs un mazi ņerkstīgi bērni, no kuriem noteikti kāds neēstu ko vienu, cits - ko citu, es taču neizturētu! Gatavotu paši vai mirtu badā!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kriiVienīgais - kas notiek ar bērniem laika posmā starp atšķiršanu no krūts un brīdi, kad pats var aizsniegt galdu un plīti?:)- hagiAk, nu to mazo kripatiņu jau var pagatavot. Un vienmēr jau ir veikalu putras un biezeņi. Un vecmāmiņa/aukle/vīrs :)