Kurvjzieža kontemplācijas

Liels postsicīlisks nogurums un nevēlēšanās jel ko darīt.
Skaisti tur bija, visiem iesaku. Gan vēsāk, nekā biju cerējusi, tomēr saulaini un daiļi. Sicīlieši ir laipni un atturīgi, brauc labās mašīnās, runā angliski un grauj mūsu stereotipus par mežonīgo, nabadzīgo mafiozu populāciju.
Etna ir gigantiska pelnu čupa - nevis ar vienu bedri centrā, bet vairākām, dažādos augstumos.
Baroks nenozīmē vien zeltspīdošos austriešu baznīcu interjerus, Romas Svēto Pēteri vai izdrapētus palaco. Tas var būt pārsteidzoši skaists - melnā, baltā un sārtā marmora ciļņos, mulsinošā viduslaiku arābu un seno grieķu inspirāciju buķetē.
Antīkās drupas man patiktu labāk, ja tās nebūtu apskates objekts, norobežots no iespējas pieskarties, tūristu baru aplenkts. Ja tās mierīgi zvilnētu tūkstošgadīgo olīvkoku birzēs, vecos kaulus sildīdamas, ļaudamas piesēst pakājē un apēst pusdienu siermaizi. Bet zinu un saprotu, ka tā nevar un kāpēc nevar.
Palermo ir pilsēta, kuru iemīlēju, bezcerīgi un līksmi, uz kuru pārvākties dzīvot būtu gatava kaut šodien.
Baudiet dzīvi - ēdiet apelsīnus un ķiršus, dzeriet vīnu, ķeriet gliemenes, cepiet zobenzivis, guliet saulē. Brauciet uz Sicīliju!