Pa vienai mazai tabletītei pāris reižu dienā, un tu vairs nepinkšķi par visu uz pasaules, eksistences absurdu un aizgājušo bērnību ieskaitot, neesi ne greizsirdīga, ne skumja, bez riebuma ej uz darbu un sēdi tur permanentu Džokondas smaidu aizmiglotās acīs. Vilinoši, vai ne?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kriiPsihoterapijai ir tas trūkums, ka tad, kad beidzot tieku pie daktera, - apmēram pēc mēneša - visi sliktumi jau beigušies. Man šāds noskaņojums nav hronisks, taču drusku bail, ka reiz tāda, kāda šobrīd esmu, tikšu diezgan pamatoti pamesta, atlaista no darba vai izslēgta no mantojuma. Un, kad atjēgšos, būs jau par vēlu.- wowowNu vispār šādos gadījumos arī pie daktera jāiet ilgi un regulāri (un nereti tas ir visai mokošs pasākums)- ja nē, tad tiešām labāk vienoties par kādiem viegliem antidepresantiem vai arī mainīt darbu, dzīvesvietu, tautību un matu krāsu ;)