Kurvjzieža kontemplācijas

Mizantropijas saknes arvien ir riebums pret savu pašas dzīvi. Pret visu to pelnīt naudu, tīrīt māju, pārgurt, paēst, noskatīties ziņas, iegāzties gultā, mosties tumsā no modinātāja zvana, bezspēcīgi šņukstēt, slieties augšā, pelnīt naudu, tīrīt māju...
Pa starpu var izkampt mirkli, lai palasītu, pabučotos, piedzertos, paklačotos. Un apzināties, ka, jā - man vēl nav trāpījies sliktākais variants.
Un tad pienāk brīdis, kad, ejot pa ielu, skaties uz bērneli ratiņos un domā: "Paaugsies, nabaga radījums, pārdzīvos bērnudārzu, skolu un hormonu vētras, kas vien jau ir šausmas, tiks iejūgts darbos un sadzīvē, un tad viņam arī būs pelnīt naudu, tīrīt māju, pārgurt, paēst, noskatīties ziņas, iegāzties gultā, mosties tumsā no modinātāja zvana, bezspēcīgi šņukstēt, slieties augšā, pelnīt naudu, tīrīt māju... Un tā līdz pensijai, marasmam, artrītam, izgulējumiem un agonijai paša pieķēzītos pamperos. Kāda laime, ka viņš pat neapjauš, ka pašreizējais pamperu periods ir labākais viņa dzīvē."
Debestiņ, es taču zinu, ka vairums cilvēku dzīvo vēl nožēlojamāk un garlaicīgāk, nekā es! Ir ļoti daudz tādu, kas lasa vēl mazāk, dara vēl trulāku darbu, nesalīdzināmi daudz vairāk laika pavada iepērkoties, spodrinot un mēžot, kam nav nedz ar ko pabučoties, nedz iedzert, kurus neaicina ciemos un kuri nekad neaizbrauks ne uz vienu no manis apceļotajām zemēm. Un tad man liekas, ka milzu meteors, kas atnāktu un pieliktu spožu nāvīgu punktu visai šai masu nejēdzībai, nemaz ar nebūtu saucams par traģēdiju.