Šobrīd esmu dusmīga uz kādu ļoti jauku sievieti par neiedomājami destruktīvu ēzelisku spītību, ar kādu viņa gatava bojāt savu dzīvi. Visprātīgākais būtu pašai sev pateikt, ka tā nav mana darīšana. Bet zinu, ka man būs žēl, ja viņa ieskries tieši tur, kurp stūrē.
Man arī gribējās uzrakstīt kādu skarbu un smeldzīgu pukstu, domājot par kādu citu jauku sievieti...un balstītu uz pašas pieredzi, bet tad es padomāju...a kur ir teikts, ka viņai būs (un ir ) tāpat?