![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man riebjas tīksmināšanās ap ciešanām, un mūžsenais vēstījums: "pasaule ir baigie sūdi, visi tikai rauš naudu, pišas un dzer, esmu citāds, nevaru pierast, tēloju ciniķi, bet dvēsele man smeldz", lai cik estētiski noformēts, mani garlaiko un šķebina.
Sāpju un riebuma kultivēšana ne ar ko nav labāka par čivināšanu a'la "Vienkārša dzīve ir skaista", "Mīlestība uzvar visu" utt., utt... Un neirotiķis-vēnu griezējs ir tikpat bezgaumīgs kā apvītušo kundzīšu jūsma par to, kā "Viņa saulrietā atcerējās Viņa stiprās rokas un nodrebēja, asarām notrīsot skropstās". Mizantropiskais elsotājs ir tāds pat mietpilsonis, tikai ar pretenzijām.
Lūk!
Sāpju un riebuma kultivēšana ne ar ko nav labāka par čivināšanu a'la "Vienkārša dzīve ir skaista", "Mīlestība uzvar visu" utt., utt... Un neirotiķis-vēnu griezējs ir tikpat bezgaumīgs kā apvītušo kundzīšu jūsma par to, kā "Viņa saulrietā atcerējās Viņa stiprās rokas un nodrebēja, asarām notrīsot skropstās". Mizantropiskais elsotājs ir tāds pat mietpilsonis, tikai ar pretenzijām.
Lūk!
Droši zinu vienu, manot kādā stāstījumā tieksmi aizrauties ar fizioloģisku procesu aprakstiem, momentā atceros tēvoci Freidu:) Bet labi, tā nu ir atkāpe no tēmas.