Man patīk geji, bet riebjas metroseksuāļi. Nē, protams, manām simpātijām vai antipātijām pret katru konkrēto cilvēku ir maz sakara ar viņa seksuālo orientāciju vai gērbšanās stilu. Es ticu, ka pasaulē ir ļoti daudz tādu geju, ar kuriem man nekad negribētos draudzēties dažnedažādu iemeslu dēļ, bet šoreiz ne par to. Katrā ziņā - man nekad nav gadījies sastapt metroseksuāli, kurš man patiktu. Varbūt vaina ir manā stereotipu kropļotajā selektīvajā uztverē, bet es nespēju uzticēties heteroseksuālam vīrietim, kura vannas istabas plauktiņā glabājas tikpat daudz tūbiņu un pudelīšu kā manējā. Var jau būt, ka vaina ir manos kompleksos, jo, nebūdama gluži sušķe - tā es atļaujos cerēt - es justos slikti, ja man nolūztu nags vai uzirtu zeķes valdziņš nevainojami ieželejota vīrieša sabiedrībā. Un tad man būtu jāšausminās par katru savu uzmetušos pumpu, vai neizravēto matiņu uzacī, jo to nepiedienīgi izceltu viņa liegi ieeļļotais perfektais solārija grilējums. Var jau būt, ka es tieši tādēļ cenšos izvairīties no ciešākas saskarsmes ar viņiem, un balstiņa, kas čukst man ausī: "Viņš noteikti ir patoloģiski patmīlīgs, narcistisks maita, kas no sieviešu pasaules līdz ar pūderiem un krēmiem pārņēmis sliktākās gadsimtu gaitā veidojušās īpašības - ārišķību, iedomību, kaprīzumu un intrigu vērpšanu", īstenībā ir manas bailes no neveiksmīgas konkurences. Bet pasaulē, kurā ir tik ļoti daudz sieviešu, ar kurām sacensties laku un tušu prasmīgā izvēlē un lietojumā, man no tiesas nekārojas ieviest vēl kādu konkurentu. Vismaz gulēt ar tādu jau nu būtu pavisam perversi!