![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Bet, ja nu reiz mani kas kaitina manā pašas dzīvē, kas tāds, par ko atbildību es gribētu novelt uz laikmetu ar tā tikumiem, tad tā ir ideoloģija, kura - vairumā gadījumu gan ne tik idiotiskā formā - pausta šajā http://www.tvnet.lv/men/attiecibas/arti
Jā, tiešām - ko darīt, ja kāds tevi mīl? Bēgt prom, noraujot galdautus un apgāžot glāzes, ieslēgties pieliekamajā un mainīt sarunas tematu, glābties, glābties, glābties, caur logu, caur durvīm, caur skursteni... Ko darīt, ja tu, diespas, kādu mīli? Griezt vēnas, sakost zobus un nekad, nekad neatzīties, lai pasargātu sevi un šo apkaunojošo jūtu objektu.
Jo kas gan var būt briesmīgāk kā uz mirkli iemantot cilvēcisku seju, bez cinisma un ironijas, vai ne?
Jā, tiešām - ko darīt, ja kāds tevi mīl? Bēgt prom, noraujot galdautus un apgāžot glāzes, ieslēgties pieliekamajā un mainīt sarunas tematu, glābties, glābties, glābties, caur logu, caur durvīm, caur skursteni... Ko darīt, ja tu, diespas, kādu mīli? Griezt vēnas, sakost zobus un nekad, nekad neatzīties, lai pasargātu sevi un šo apkaunojošo jūtu objektu.
Jo kas gan var būt briesmīgāk kā uz mirkli iemantot cilvēcisku seju, bez cinisma un ironijas, vai ne?
Tas nav briesmīgi, tas ir skaisti.. Tikai var beigties ļooti sāpīgi.
Bet labāk pateikt otram uzreiz, ko domā, ko jūti, it sevišķi ja nemīli. Uzskatu, ka ir briesmīgi dibināt attiecības uz otra mīlestības rēķina, pieradināt pie sevis un tad pamest, jo agri vai vēlu patiesība nāk gaismā un tad ir daudz sāpīgam tam, kurš mīl un kuram ir dotas visas iespējas ticēt un cerēt uz daudz ko vairāk par draudzīgām atbildes jūtām, nekā ka pasaka visu jau sākumā.
Glābties? Jā, bieži gribas glābties, bet vel biežāk nebūt vienai un neko nejust.. Grūti šā vai tā.