Lielā pasaules Māte, lūdzu, lūdzu, nosper mani ar zibeņiem un aproc zemē tajā liktenīgajā dienā, kad būšu kļuvusi par žultainu mērglieni un klejošu pa Cibu, tīksmīgi gvelzdama ļaunas neasprātīgas riebeklības, lai bojātu garastāvokli visiem, kas gadās pretim!
Nujā, bet es gan tik rupji nerakstu, tik mērglīgs mērglis es gan neesmu. Tādas tēzes es izbrēcu tāpat vien pie ekrāna un dzīvoju tālāk, laimīgs un apskaidrots.