Kurvjzieža kontemplācijas

Mana māmuļa ir jūtami mainījusies. Nu jau kādu pusgadu neesmu dzirdējusi neizpratnes pilnus pārspriedumus par trīsdesmitgadniekiem, kuri nez kādēļ neprecas. Tagad tos aizstāj nevilšas piezīmes par to, ka, redz - jā, tagad tik daudzi ap tiem 35-40 šķiras, jo īpaši vīrieši (šis vārds parasti tiek izrunāts mazliet skaļāk), un daudzi no viņiem ir ļoti jauki, prātīgi cilvēki, kā, piemēram, kolēģes ļoti patīkamais, izskatīgais dēls, un visādi dzīvokļu kredīti arī viņiem jau nomaksāti, bērni paaugušies...

Taču šorīt tas nebija galvenais.
- Zini, es tevi gribēju lūgt nākamtrešdien...
- Piedod, mamm, es tieši gribēju tev pateikt - nākamtrešdien es nebūšu Latvijā, otrdien es lidoju uz Gruziju.
- Tu esi TRAKA!!!!! Vai tu avīzes nelasi?!!! Tur taču ŠAUJ!!!!Kāpēc tu man agrāk neteici?!!! Es būtu... es nezinu ko izdomājusi, bet atrunājusi tevi no kaut kā TĀDA!!!
- Tieši tāpēc arī neteicu. Un tagad jau ir par vēlu, biļetes nopirktas, nauda samaksāta, atvaļinājums paņemts.
- Ārprāts! Un ar ko tu kopā brauc?
- Ēeeeeeee...ar kādu paziņu... (es taču sevi kaut cik pazīstu, vai ne?)
- Ar sievieti?
- Jā!
- Kāda no draudzenēm? Kolēģe? Kas viņa tāda ir? Es viņu pazīstu?
- Eee...Mmmmm...
- Nu, nu - ? Ko stosties? Tas īstenībā ir kāds vīrišķis, vai ne? Pasaki godīgi - tu ar kādu jau labu laiku satiecies un man par to neesi stāstījusi, vai ne?

Jāpiezīmē, ka pēdējais apgalvojums ir visnotaļ patiess, bet tam nav nekāda sakara ar manu ceļojumu, kurā es dodos viena. Tāpēc apmulsusi klusēju. Māmuļas acis iedegas - apmēram tā, kā manā Korsikas periodā.

- Mammu, es apsolu, kad atgriezīšos, es tev izstāstīšu, ar ko es tur biju un kā gāja.
- Apsoli, ja?
- Apsolu.

Tā. Tagad jāiztur vēl tikai trīs dienas!