Vēl pirms dažām nedēļām man likās, ka es pati būtu gatava iet demonstrācijā. Būdama tik heteroseksuāla, cik nu vien vispār sievietei manā vecumā sanāk, un pilnīgi solidāra ar tiem maniem draugiem un draudzenēm, kuru seksuālā orientācija ir cita. Taču nu es domāju citādi. Ne jau tādēļ, ka būtu nobijusies no agresijas un rupjībām. vai satrauktos, "ka tik kāds ko nepadomā". Vienkārši - nejūtos spējīga uz dialogu ar cilvēkiem, kuru intelektuālākie rupori ir Leopolds Ozoliņš vai Kaspars Dimiters un kuriem nav argumentu, ir tikai nemotivēts naids un jēlības.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kriiZini, man pat iešķilt īsti negribas. Redzu, kā tas cilvēks zvēro savā naidā vai ķiķina par kaut kādām jēlām prastībām un nejūtu nekādu agresiju - tikai kaut ko vidēju starp nožēlu un riebumu. Un skaidri apzinos, ka viņam saprotamā valodā neko nespēšu pateikt.- antuaneteMhm, man tieši tas pats. Un it kā cilvēks normāls, sakarīgs, bet - tā kā širmis uz acīm, maļ tikai savu un nevēlas paskatīties apkārt.