Un vēl, un vēl par to pašu...
Tagad, aizejot zemeņu laikam un palēnām ienākoties ķiršiem, es sāku just savādu tramīgumu. Ieeju veikalā, galva viegli noreibst, pati pagriežos dārzeņu kalna virzienā. Nāsis ieplešas, pāri ādai aizslīd viegli drebuļi. Drīz viņi būs klāt. Viņi parādīsies starp kāpostgalvu grēdām, salātu kruzuļiem un burkānu saišķiem. Aiz tomātu kastēm atmirdzēs blakus saviem brālēniem gurķiem, vieglā, reibinoši tuklā gaišzaļumā. KABAČI!
Un ar viņiem kopā viņš... (tā taču bija domāts, vai ne?)