Kurvjzieža kontemplācijas

Gāju pa ielu, ieraudzīju uz kāda džipa uzlīmi ar uzrakstu arābu valodā. Mēģināju izburtot, sapratu, ka vairākas rakstzīmes esmu aizmirsusi. Gāju tālāk un domāju par visu, ko esmu aizmirsusi. Markovņikova likumu, piemēram. Atvasinājuma līknes ekstrēmpunktu noteikšanu. Mejozi un mitozi. Tatjanas vēstuli Oņeginam. Arpedžijas. Veimāras miera līgumu. Huserla argumentus, kāpēc filozofija var tikt uzskatīta par stingru zinātni. Kur Zalcburgā atradās tas parks ar vienradžu skulptūrām - tas bija Mirabeles dārzs vai kāds cits? Vai tas vispār bija Zalcburgā? Ko man stāstīja gids Edinburgā par to pili, kur Marija Stjuarte viesojusies divas reizes gadā? Vai varbūt divas reizes mūžā?
Nepietiek, ka ar katru nodzīvoto mirkli, ejot bojā šūnai pēc šūnas, padziļinās manas krunkas, nošļūk krūtis un paplašinās kāju vēnas. Tikpat strauji saraujas, sačervelējas, izbalē un pārpelnojas visas manas zināšanas, atmiņas, iespaidi un pārdzīvojumi. Pilnīgi viss, no kā es sastāvu.