Kurvjzieža kontemplācijas

Un tad nu es vakar skatījos atkal "Skrējienu pēc miljona", ir man tāda vājība, neliegšos. Īstenībā U mani sakoļīja uz skatīšanos ar stāstiņiem par to, kā viņa vērojot un apcerot, kā mēs abas viņiem visiem, nīkuļiem, ieliktu, ja tikai kāds rūdītas austrumeiropietes tādā šovā ņemtu. Nu, un vakar es skatījos un cepos tā, ka man spalvas slējās stāvus un dzirksteļoja. Riebjas man tā izlutinātā beibe, kas sazin nez kādā veidā līdz finālam tikusi, ui, kā riebjas! Es pati esmu ļoti tālu no dzelzs vai azbesta vecenes, tāds kusls, nevarīgs radījums vien esmu ar periodisku tieksmi uz pinkšķēšanu, bet, Lielā Pasaules Māte mana lieciniece, ka nekad ar to neesmu mēģinājusi spekulēt. Un besī ārā, jebšu kretinē mani tās mātītes, kas pie skaidras apziņas un pilna saprāta (it kā!) būdamas, pašas piesakās uz skaidri definētu ekstrēmu pasākumu un pēc tam vēkšķ, ka, ahhhhhh, panes manu somu, ahhhhhh, es te nevaru uzrāpties, ahhhh, es nevaru ar gumiju no kraujas nolēkt, nedz arī ar virvi pa klinti nošļūkt, un vispār esmu nogurusi, un tu, kretīn, man nepalīdzi un visu dari nepareizi... Es saprotu, ka jauneklis, viņas pārinieks, šī ceļojuma laikā ir iesoļojis taisnā ceļā svēto kārtā iekšā, viņa pīšļi netrūdēs, pie viņa kapa nāks svētceļnieku bari un izlūgsies arī sev kādu kripatiņu no tās neizmērojamās lēnprātības, jo viņš to sīko kvenkšķi nenožņaudza, nenoslīcināja un nenogrūda no klints. Bet izdevību bija tik daudz...