Kurvjzieža kontemplācijas

Es līdz šim allažiņ biju atbalstījusi viedokli, ka bērna tēva klātbūtne dzemdībās ir gauži apsveicama. Tā apstiprina pieņēmumu par vīrieti kā būtni ar nemirstīgu dvēseli, spējīgu arī uz kādām par prastu iekāri cildenākām jūtām, un tamlīdzīgi. Lūk, bet viņdieniņ man gadījās noskatīties mācību filmiņu - vienu no tām bērnu baidīklām, ar ko bioloģijas skolotāji tīņiem iedzen un nostiprina domu par kontracepcijas lietderību. Nē, nu, ne jau pirmo reizi ko tādu redzēju, taču šis konkrētais filmucis asiņainumā krietni pārspēja "Kill Bill" pirmo daļu un tuvplānu naturālismā - jebkuru no vācu sadomazopornofilmām. Taču briesmīgākais skats, ko nācās izbaudīt, bija filmu redzējušā astoņpadsmitgadīgā jaunekļa zaļganā seja. Viņš neliekuļoja teikdams, ka nespēj bez palīdzības piecelties un aiziet līdz logam. Nē, nekas slikts ar puisēnu nenotika, mazliet validola, svaigs gaiss - jaunais, dzīvotalkstošais organisms desmit minūtēs atkopās pietiekami, lai viegli grīļīgā gaitā saviem spēkiem pamestu telpu.
Jā, un tad es aizdomājos. Par to, ka ja nu pēkšņi kādreiz uznāk kāda dzemdēšana, es noteikti negribētu asociēties ar kaut daļiņu no šajā filmā redzētā nevienam, ar kuru kaut reizi mūžā vēl gribētu pārgulēt. Zaļais puisēns bija mani pārliecinājis. Esmu gandrīz droša, ka tovakar viņam nebija nedz kniebiena, nedz erotisku fantāziju. Un varbūt pat nākamajā dienā arī.