Kurvjzieža kontemplācijas

Kāda mana pasniedzēja reiz citēja savu vīru, kurš bija apjūsmojis viņas briļļainību, sakot: "Sieviete, kura var uzlikt brilles un tās noņemt, ir divu pilnīgi atšķirīgu sieviešu vērta."
Es allažiņ atceros viņa teikto, un savu nepieciešamību pēc redzes korekcijas uztveru nevis kā defektu, bet gan kā ieguvumu.
Brilles ir dabiska barjera, aiz kuras var patverties visas sievišķīgās pretenzijas uz "lūdzu, lūdzu, paskaties, samulsini, ievēro, iekāro!"... Sieviete brillēs nemēdz izskatīties bezpalīdzīga - piemēram, raudot brilles parasti nākas noņemt. Brilles aizsedz rūpīgi uzzīmēto mazās, jaukās lellītes sejiņu, ar brillēm principā nav iespējams izskatīties pēc zaķa - sliktākajā gadījumā - ja sanācis pārdozēt kosmētiku - pēc nogribējušās grāmatvedes.
Ar briļļu uzlikšanu sākas bezrūpīga svētdiena, kurā nav paredzēts nevienu savaldzināt, tikvien kā piekārtot māju, palasīt grāmatu un skandināviski džinsotai-nekrāsotai aizšļūkt līdz veikalam.
Brilles un kaklu atsedzoša matu sprādze pakausī ir būtiskākie vizuālie akcenti, no rīta pošoties uz lietišķu tikšanos.
Un vēl, un vēl - pseidojaunavīgo mulsumu arvien izsaucošais mirklis, kad vīrietis noņem sievietei brilles, pirms sāk skūpstīt viņas seju. Dažreiz pat satraucošāks par pirkstu neveiklo piņķerēšanos ap blūzes pogām. Pielīdzināms varbūt vien daudzu apdziedātajai bižu atpīšanai.
Iespēja paust savu trauslumu un nogurumu vienvienīgā žestā, kurš apvieno briļļu noņemšanu, acu pievēršanu un galvas pieliekšanu...
Kopš bērnība beigusies, un - jo īpaši - kopš nēsāju arī kontaktlēcas, esmu sapratusi, ka nekad un nekādā kontekstā neatteikšos no iespējas valkāt brilles. Pat, ja notiktu kas neticams, un mana redze piepeši uzlabotos, es, visticamāk, ieviestu sev brilles bez dioptrijām, vienkārši tāpat - lai būtu ko uzlikt "briļļainajos brīžos". Es taču esmu tādus pelnījusi!