Kurvjzieža kontemplācijas

Miegains protopavasara laiks kā pēdējās stundas pirms rīta mošanās. Saule peld kaut kur starp Zivīm, baloži savā nodabā riesto, šķavas valdīdami.
Un es vienādiņ domāju, ka tagad gribētos slimot. Nevis ar lielām sāpēm vai bezsamaņu un pārbiedētiem tuviniekiem, nē, un nekādā gadījumā ne tās sīkās, ņerkstamās vainītes, ar kurām turpini vilkties uz darbu, zobus sakodis un pasauli lādot. Šim laikam piestāvētu kāda idiliski apcerīga kaite, kam gadsimtu gaitā uzslāņojies nedaudz imitēta cildenuma. Ideāls ir plaušu karsonis. Es ar to reiz slimoju. Tā pa īstam - trīs laiskas nedēļas slimnīcā. Temperatūras nebija, taču iekaisums uzsūcās ļoti lēni. Es jutos ļoti labi, ja atskaita sāpīgos punus un zilumus uz dibena. Mans pienākums bija četrreiz dienā paciest antibiotiku injekcijas, sešreiz dienā izdzert zāles, vismaz divreiz dienā aiziet pie kāda speciālista un paklausīgi izdalīt kādu ķermeņa sekrētu, pārsvarā krēpas vai asinis, analizēšanai. Pārējā laikā es gulēju gultā un lasīju. Daudz biezu, apjomīgu klasiķu sacerējumu - Balzaku, Tolstoju, Mannu... Klepus nomākšanai man deva sīkas mierinošas ripiņas - fenozepāmu vai ko tamlīdzīgu, un ik pēc divsimt izlasītām lappusēm es iegrimu pusstundu garā spirdzinošā snaudā, kas man netraucēja vienpadsmitos vakarā likties gulēt pa īstam un mierīgi šņākuļot līdz rīta ampicilīnam dibena muskulī.
Godīgi sakot, nebijis tā ampicilīna, es teiktu, ka tieši tā varētu iztēloties paradīzi. Vismaz februāra paradīzi noteikti.