Kurvjzieža kontemplācijas

Pilnmeeness uz mani iedarbojas. Reizes 3 shonakt modos un veeroju, kaa paarvietojusies gaismas salinja uz istabas griidas. Treshajaa reizee, kad taa bija nonaakusi istabas viduu, izkaapu no gultas un apseedos gaismas plekjiitii. Un skatiijos meenesii. Gribeejaas burties, riebt, zaveet un pesteljot. Peec tam sapnjoju, ka pie debesiim vienlaikus spiid gan saule, gan pilns meeness, un gaismas beidzot ir pietiekami. Pamodos gandriiz laimiiga.

Ziemaa magjija vairs neshkjiet iracionaala. Ja reiz tas taurenis, kursh Kuraaturvietaa veecina spaarnus, izraisa ciklonus, pluudus vai viesuljveetras Kuraaturpavisamcitaavietaa, tad kaapeec gan nevareetu buut taa, ka CO2 molekulas, kuras es izelpoju, kaisliigaas ilgaas skaitiidama buramvaardus, rada veerpeti, kura ietekmee noteiktus biokjiimiskus procesus kaada cita indiviida smadzenees?:)
Nuja, un cik tad tur taalu, lai saaktu vaavuljot visaadas pseidometafiziskas bleenjas, plashi izmantojot aaaaaarkaaartiiiigi ietilpiigo un neko neizsakosho jeedzienu energjijas, kuru izdzirdot, allazhinj esmu augstpraatiigi viipsnaajusi.... Nee, protams, tik taalu mani ziemas depresija un regulaara viina dzershana veel nav novedusi. Un tik driiz veel nenovediis. Cerams.:)