Kurvjzieža kontemplācijas

Tad, kad esmu īgna un nesaprotu, ko gribu - jāpiezīmē, tā gadās sasodīti bieži - es mēģinu atrast kādu sižetu, ko būtu vērts īstenot atlikušajā dzīvē. Un tad es lieku reizi pārliecinos, ka mana robainā erudīcija un seklā fantāzija tam ir par sīku.
Raugi, vīrišķa stāsts allažiņ ir interesants, kaut arī prognozējams. Viņš aug, piedzīvo daudzpakāpju iniciācijas, cīnās ar dēmoniem sevī un ārpus, aiziet tuksnesī vai taigā, Providence viņu pārbauda ar naudu, varu, šņabi un sievietēm - kādu no tām viņš varbūt arī nejauši apaugļo, bet tas nav būtiski - jā, un tad viņš top vieds un apskaidrots. Un cildeni nomirst.
Sievietes vienīgā iniciācija un pārbaudījums ir vīrišķis. To sastapusi, viņa zaudē nevainību un īsteno vienu no divām iespējām - vai nu īsu brītiņu skaisti cieš un jauna nomirst, vai arī apaugļojas, dzemdē bariņu bērnu, visu atlikušo mūžu berž, šmorē, gludina un audzina, līdz noveco un tiek iezārkota kā nopelniem bagāta ciltsmāte. Teju ne vienīgā alternatīva ir maucīga avantūriste a'la Manona Lesko, bet tādas gadās ļoti reti un arī nedzīvo ilgi. Vai ambicioza, varaskāra sterva, kuru laikabiedri, visi kā viens, tur aizdomās vai nu par frigiditāti vai lezbismu. Vai abiem. Un, jā, neirastēniķe ar intelektuālām pretenzijām, kura, antidepresantus sarijusies, skraidelē pa istabu un kunkst: "Ak vai, ak vai, man ir gan talants, gan Sievišķā Misija, kuru no tiem lai aizlaižu postā?"
Neviens no tiem nevar būt mans stāsts. Man par laimi vai nelaimi nav nedz talanta, nedz Misijas, nedz vēlmes kaut ko paberzt un pašmorēt. Bet visi tie pūķi un dēmoni maniem brunčiem līkumu met - pie mirdzošām bruņām, redz, pieraduši.

Ai, nieki tas viss. Ārā saulīte spīd un šorīt esmu gandrīz izgulējusies.