saites, kakli un putekļi
Māju mēžot, biju uzlīdusi līdz pat skapja augšējam antresolam. Visādi gadiem nevilkti džemperi, no vecmāmuļas mantoti tamborēti plecu lakati, putekļi, daudz, daudz putekļu. Jā, un arī kāda kaklasaite. Acīmredzot no tā laika, kad dzīvoju kopā ar tās īpašnieku.
Mirklīti pastāvēju ar lupatu vienā, kaklasaiti otrā rokā. Atcerējos, ka pirms gadiem četriem mācēju to sasiet. Varbūt pat brokastis mācēju gatavot, kas nu to vairs zina.
Nokāpu atpakaļ, piesēdu, apmetu kaklasaiti ap savu ceļgalu. Mezgls nesanāca. Nu, nekādi. Aizmirsusi, pavisam, pavisam, aizmirsusi. Neatgriezeniski atsaitējusies.
Un sajūta tik viegla...
:)
Mirklīti pastāvēju ar lupatu vienā, kaklasaiti otrā rokā. Atcerējos, ka pirms gadiem četriem mācēju to sasiet. Varbūt pat brokastis mācēju gatavot, kas nu to vairs zina.
Nokāpu atpakaļ, piesēdu, apmetu kaklasaiti ap savu ceļgalu. Mezgls nesanāca. Nu, nekādi. Aizmirsusi, pavisam, pavisam, aizmirsusi. Neatgriezeniski atsaitējusies.
Un sajūta tik viegla...
:)