Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Gadījumā, ja jūs vēl ne reizi neesat bijuši senajā Kartāgā (kas gan joprojām ir labojams), sniegšu nelielu ieskatu. "Kartāga bij aizsargāta visas pāržņaugas garumā: vispirms riņķī stiepās grāvis, aiz tā zāli noaudzēts valnis un beidzot trīsdesmit olekšu augsts kaltu akmeņu mūris diviem stāviem. Tajā bij ierīkoti staļļi trīssimts ziloņiem un klētis, kur glabājās viņu sedlojamie rīki, ieroči un barība, tad vēl citi staļļi četrtūkstoš zirgiem līdz ar viņu barības miežiem un rīkiem un beidzot vēl kazarmas divdesmit tūkstošiem kareivju ar viņu ieročiem un visu citu kara materiālu. Pār otro stāvu pacēlās torņi ar robotiem galiem, no ārpuses kāšos uzkārtām bronzas plāksnēm aizsargāti. Šī pirmā vaļņu rinda tieši aizsargāja Malku, jūrnieku un krāsotāju apdzīvoto iecirkni. Tur bij redzami masti, uz kuriem žāvējās purpura audumi, bet uz pēdējām terasēm māla krāsnis sāls vārīšanai.</div>
Tālāk pacēlās pati pilsēta ar saviem ieapaļā lokā sabūvētajiem augstajiem kubikveida namiem. Tie bij no akmens, oļiem, koka, laukakmeņiem, niedrēm, gliemežvākiem un māla. Tempļu birzis izskatījās kā zaļi ezeri šajā daudzkrāsaino kluču kalnā. Nevienādā attālumā, cits no cita it kā noslīguši, stāvēja publiskie laukumi; neskaitāmas ieliņas pilsētu krustoja no augšas līdz pat lejai. Varēja vēl saskatīt tajā vecu, tagad kkopā saplūdušu iecirkņu vaļņus; šur un tur tie izslējās kā stāvi klintsragi un tad atkal izstiepās kā plaši plankumi, pa pusei puķēm aizauguši, nomelnojuši, platiem izmestu mēslu lāsumiem notraipīti; ielas spraucās pa to rēgojošiem caurumiem kā upes pa tiltapakšu.
>Akropoles augstums Birsas centrā pavisam pazuda dažādu būvju sajauktā drūzmā. Tur bij tempļi ar vītām kolonnām, bronzas izrotājumiem augšgalā un ar metāla ķēdēm, ķeģeļu piramīdas ar zilām svītrām, vara kupoli, marmora arhitravas, babiloniešu velves, apgrietām lāpām līdzīgi obeliski ar tievgaliem uz leju. Margotas galerijas pieslējās ēku galiem; izvijumi tinās starp kolonādēm; granīta sienām bij dakstiņu šķēršļi. Tas viss brīnišķi un nesaprotamā kārtā sakrauts cits pār citu un pa pusei noslēpts. Tur bija nojaužama gadu simteņu maiņa un aizmirstās tēvzemes atmiņas. Viņpus Akropoles sarkanā klajuma taisnais, kapu vietām iežogotais Mapalas ceļš stiepās no krasta līdz katakombām, aiz tā bij redzamas garas dārzos sabūvētas ēkas, un trešais iecirknis, jaunā pilsēta Megara, sniedzās līdz pat kraujainai jūrmalai, kur pacēlās katru nakti aizdedzināma milzu bāka. Tā pacēlās Kartāga klajumā nometušos barbaru priekšā. (..) No rīta līdz vakaram tur drūzmējās ļaudis; pie pirts durvīm zēni saukāja, zvārguļus šķindinādami; siltu dzērienu pārdotavas kūpēja; gaiss trīsēja no laktu zvanīšanas, baltie, saulei svaidītie gaiļi dziedāja uz terasēm, upurim kaujamie vērši bauroja tempļos, vergi skraidīja ar kurvjiem uz galvas; kolonnu galerijas dibenā dažreiz parādījās priesteris melnā tērpā, basām kājām un smailu cepuri galvā.”</div>
/Gistavs Flobērs, "Salambo", Andreja Upīša tulkojumā/
</div>
Powered by Sviesta Ciba