Kurvjzieža kontemplācijas

Ik gadu ir brīži, kad man patīk Latvijas daba un klimats.
Viens no tiem ir neprātīgā plaukšanas, lapošanas un ziedēšanas eiforija, kas aizsākas aprīļa beigās un turpinās maijā. Laiks mēdz būt mēreni vēss, bet to kompensē lielais saulaino dienu skaits - ja negadās tādas šausmas kā pērn. Var sākt sauļoties, var pa brīdim nomest biezās tuntuļdrēbes, var beidzot dzirdēt smalku papēdīšu klikšķus uz sausa asfalta - viena no erotiskākajām skaņām pasaulē. Var visu nakti klīst apkārt un bučoties zem ceriņkrūmiem, var iemīlēties stiprāk nekā kādreiz piecpadsmit gadu vecumā, var moži piecelties pēc trim miega stundām un joprojām būt skaista.
Tad parasti seko jūnijs, kura drēgnums diemžēl aizēno gaišo nakšu krāšņumu.

Nākamais skaistais brīdis mēdz uznākt kaut kad pēc Jāņiem. Jasmīni nozied, liepas sāk plaukt. Zemenes iet uz beigām, ķirši ienākas. Putni apklust, sienāži veido militārus orķestrus. Beidzot ir silti - ja vien negadās tādas šausmas kā pērn. Naktis ir tumšas un smaržīgas. Jā, un tad man ir sajūta, ka viss pārējais ir bijis tikai gadu ilgs gatavošanās un mēģinājumu periods. Un tagad ir vainagojums un kulminācija, nopelnīts izturot visu aukstumu, slapjumu, nemitīgos elpošanas ceļu iekaisumus, pazemināto asinsspiedienu, tūskas, alerģijas un veģetoneirozes.

Pēc tam vēl var cerēt uz karsti-biezi-saldi smaržīgu augusta vidu. Vītums vēl nav nojaušams, viss hiperauglīgi briest un ražo. Birst āboli un naktīs krīt zvaigznes. Vasara ļāvusi man atgūt savu dabisko krāsu un formu, viduklis atgriezies, melanīns uzkrāts. Reizēm pat nav bail no rudens.

Mja.

.