Kurvjzieža kontemplācijas

Tuvojas Lieldienas, un man šie svētki vienmēr šķituši pārāk dīvaini, lai spētu tos no sirds svinēt. Manī ir pārāk maz kristietes, lai es spētu kaut kā apjaust Augšāmcelšanās mistēriju, jo tā, kā to skaidro Raksti, tā šķiet nevien iracionāla, bet pilnīgi bezjēdzīga. Tomēr kristietības mistiskā un gnostiskā dimensija mani allaž ir vilinājušas - tāpēc mani kaitina protestantisms, kurš, tās atmetot ar pretenziju uz racionālismu, ir spējis vien krist atpakaļ dziļā, liekulīgā farizejiskumā un melošanā sev.
Tādējādi, tuvojoties Lieldienām, es parasti lasu apokrifus, gnostiķu tekstus, hagiogrāfijas. Vai Bulgakova "Meistaru un Margaritu" jau kurkuro reizi. Vai kaut ko par jūdaismu un Pesahu.
Šis gadalaiks, kad īsta pavasara vēl parasti nav, bet tā tuvuma apsolījums virmo visu jutekļu uztveres zonā, mani padara viegli depresīvu un smagi kontemplatīvu. Starp citu, tam lieliski piestāv biezi, saldi desertvīni - visādi heresi un madeiras ar grauzdēta cukura, ozolmucas un kūpinājuma piegaršu, viņi vismaz transsubstanciāciju padara skaidru un mazāk obskūru.
Vispār tā tradicionālā zemkopju, lopkopju un mednieku rituāla daļa ar mirstošo-atdzimstošo Dievu, ar "ēdiet manu miesu, dzeriet manas asinis", tā ir dzīva un pareiza, to mēs kaut kur šūnās, iespējams, mitohondrijos, nēsājam līdzi no saviem vissenākajiem senčiem, tā ir saprotama visiem un ikvienam. Bet tie divtūktoš gadus krātie uzslāņojumi nepārvar savus grieķu-jūdu-persiešu cīņas, un man nudien reizēm liekas, ka "Stāstam par pakārto" ir ne tikai zaimojoša jēga.

Rīt nopirkšu kādus iespējami glītus galda dekorus olu veidolā.

Studentiem jaunnedēļ brīvlaiks, bet man jāuzraksta projekti, kuros iesaistīti daudzi sveši ļaudis, un viņu vārds ir leģions.
Gribu ieziemot smagos mēteļus un šalles.
Āmen.