Kurvjzieža kontemplācijas

Zivju laiks, neskaidrie, duļķainie, haotiski plūstošie ūdeņi, atkušņi, krītošās lāstekas, kūstošais sniegs un draudošie pali. Purvīša gleznas un zeķu žļurkstēšana zābakos, ledainām pēdām raujoties čokurā. Haosa pasaule, kas dzemdina pavisam citus dēmonus nekā ziemas karnevālu miegā nosapņotās maskas un senču piemiņa - šie ir tie, kuri izšķiļas pusnomodā, zem pavisam plānas apziņas garoziņas, un virina elles vārtus. Tas ir jūdu Purims, mistiskākie no svētkiem - tie, kuros nāve un dzīvība ir viens, noziegums un sods - arīdzan, svētais un grēcīgais - tāpat, bet jūdu no persieša atšķirt nav iespējams nepavisam.
Skatieties uz puķēm, mani draugi, skatieties uz prīmulām, sanpaulijām un hiacintēm. Jo īpaši hiacintēm, es pati šodien nopirku podiņu ar trim falliskiem pumpuriem, kuri vērsies vaļā kādā ilgi gaidītā, bet negaidītā brīdī, tur atmirdzēs drīz balta, drīz sārta, drīz zili lillā vālīte ar apdullinošu smaržu un grieķisko leģendu par geju traģisko mīlu, par nāvējošu upuri un īsteni apolloniskām ciešanām.

Mēs visi nokāpsim Eleisīnas pazemē un apēdīsim granātu sēkliņas, ļausim nomirt kādai daļai sevis, milzīgās bailēs, ārprātā un sāpēs. Bet, tad izdīgsim cauri velēnai kopā ar zāli, un Auns jau būs atnesis Sauli uz ragiem.
Tikai izturēt šo laiku, tikai nenoslīkt, tikai nesatrūdēt. Skatīties uz puķēm un domāt par lietū izmirkušu rabīnu, kurš dzied "Čiribim, čiribom..."