Kurvjzieža kontemplācijas

Nekā ļauna nenojauzdama, tu pārguli ar kādu pielaulātu vai nepielaulātu vīrišķi un nejauši - vai varbūt jauši - topi grūta. Tu mazliet uztraucies, mazliet priecājies, stājies uzskaitē, iznēsā un dzemdē. Tad tu atkal drusku uztraucies, varbūt kādu nieku pašņuksti hormonu saviļņošanās izsauktajā trauksmē un audzini savu nekontrolētā ģenētiskā eksperimenta augli. Sadarbībā ar līdzautoru vai viena - kā nu sanāk. Tu gribi, lai bērns īsteno tavus pašas nepiepildītos sapņus un kļūst par tava lepnuma un prieka avotu, vai - ja esi saprātīgāka - lai vienkārši izaug, dara ko jēdzīgu un jūtas labi. Tu dari visu, ko uzskati par pareizu - paļaudamās uz augstskolā mācītām psiholoģijas teorijām, radu, draugu, sieviešu žurnālu un interneta portālu padomiem, savu dzīves pieredzi, intuīciju , atklāsmēm vai vēl saznezkādiem avotiem. Tu jūties ārkārtīgi atbildīga un ik pa laikam pašausti sevi, ka, iespējams, neesi pietiekami laba māte. Tas tevi satrauc daudz vairāk nekā tas, ka, iespējams, neesi pietiekami laba sekretāre, apkopēja, pārdevēja, mājsaimniece vai māksliniece. Un tad pienāk brīdis, kad tavs lolojums, kuram, izrādās, ir pietrūcis/bijis par daudz brīvības/stingrības/uzmanības/vvz, kā - izdara ko tādu, ko tu nekad nebūtu no viņa gaidījusi. Piemēram, sadedzina dzīvu lopiņu, nozog drauga māsai CD-pleijeri, atspārda klasesbiedram aknas, sāk lietot heroīnu, ietriec nazi garāmgājēja vai līdzjūtīga autobraucēja ribās... vārdu sakot, kaut ko, ko tu viņam/viņai nekad nebūtu mācījusi, nedz arī ieteikusi darīt.
Tu plosies, dzer nervu zāles un meklē notikušajā savu vainu. Sabiedriskā nosodījuma pirksts ieduras tavā krūšukurvī un labākais, ko tu vari dzirdēt, ir žultaina un pārākumapziņas pilna piezīme, ka bērnus sataisīt jau nekāda mācēšana nav vajadzīga, bet, lūk, audzināt... Tu gribētu pīkstēt pretim, ka daži labi no nosodītājiem ir pašu bērnam veltījuši daudz mazāk uzmanības/laika/mīļuma/stingrības, bet neuzdrošinies, jo tu esi slikta māte, un tev nav tiesību, tev ir tikai neizpērkama vaina.