Kurvjzieža kontemplācijas

Noskatījos vakar "Tēvs nakts", mazliet pievīlos.

1) ir režisori, kuriem ļoti labi sanāk visādos klusējošos, garos kadros ielikt nepārprotamus zemtekstus vai valdzinošu daudznozīmību. Sīmanis nav viens no viņiem. Vismaz ne šajā filmā.

2) Nu jau par mēmu kļuvušais Skrastiņa dibens coitus frikciju ritmā, pēc kura seko paziņojums par nodomu slēpt cilvēkus, ēeeee... neattaisno sevi. Ja režisoram un scenāristiem bijusi doma, kāpēc jāsaista ikdienišķs laulāto sekss un sižetā nozīmīgākā lēmuma pieņemšana, tad viņiem nav izdevies šo vēstījumu nodot visiem skatītājiem, man vismaz noteikti nē.

3) neticību izsauca notverto ebreju nošaušana Lipkes dārzā un līķu pamešana. Tas ir, es ļoti labi saprotu, ka ar šaušanu kara laikā neviens īsti neceremonējās, un tā. Tomēr vācu laikā bija kaut kāds ordnungs, vēl jo vairāk, ja runa ir par Rīgu, nevis attālu viensētu Mazpisānu nomalē. Ierodas patruļa ar aizturētajiem bēdzējiem, pārmeklē māju, konfrontē ģimenes locekļus, atspārda saimnieku, tiktāl viss ticami. Neko nepierāda, neko neatrod, jo mūsējie nav nekādi sisīši. Tad ļaunie vācieši nevis vienkārši aiziet, lai turpinātu izmeklēšanu, bet aizturētos pie vārtiņiem, pat ne līdz tuvākajiem krūmiem neaizvedot, nošauj. Un līķus atstāj. Un šajā vietā es vairs neticu.

4)Nobeigumā ir kāda nelāga sasteigtība. Spriedzes pilnā aina (tā pati ar pamestajiem līķiem)un epiloga kadri seko tik strauji viens otram, ka stāsts neveikli apraujas.

Bet vairāk tomēr patika nekā nepatika, jā.