Kurvjzieža kontemplācijas

بر کف می لعل و زلف دلدار بدست
بر طرف چمن کند با قبال نشست
می نوشد و از دور فلکً نندیشد
تا آنکه شود ز بادهٔ عشرت مست

Parindenis:

[Vienā] rokā - rubīnsārts vīns, [otrā] - sirdsmīļotās cirtas;
Pļavas nostūrī laimes luteklis piesēdis.
Dzer [viņš] vīnu, un bažu [viņam] par likteni nav,
Iekams reibums no līksmes dzēriena rasts.

Mēģinu saprast, kāpēc 90. gados, kad objektīvi bija daudz grūtāka dzīve nekā tagad, cilvēki subjektīvi šķita daudz mazāk sapisušies un sagruzījušies.

Pagaidu versijas:

1) biju jauna, un mana relatīvi jaukā galviņa tolaik bija aizņemta ar džekiem un eksāmeniem, nevis Weltschmerz; piedevām man visapkārt bija tādi paši tauriņdejā plīvojoši bohēmisti;

2) tolaik nebija interneta katrās mājās, un cilvēkiem nebija iespējas tik intensīvi gruzīt citam citu 24/7;

3) viss bija tikpat slikti un vēl sliktāk, taču atmiņa ir žēlsirdīgi selektīva, tā izstumj senos gruzonus, lai atbrīvotu vietu jaunajiem;

4) spriedze akumulējas un pasaule vienkārši iet uz galu...