Kurvjzieža kontemplācijas

ای دل چو حقیقت جهان هست مجاز
چندین چه خوری غمی از این رنج دراز
تن را به قضا سپار و با درد بسار
کاین رهفته قلم زبهر تو ناید باز

Parindenis:

Ak, sirds! Tā kā pasaules esme - vien līdzība,
Kāpēc tik ļoti nododies skumjām un ilgstošām sāpēm?
Miesu liktenim nodod, ar sāpēm sadzīvo,
Jebšu, kas ar spalvu ierakstīts [likteņa grāmatā]*, tevis dēļ nezudīs**.

* Likteņa grāmatā gan Visaugstais rakstot ar niedri; jūspadevīgā atļāvās būt vaļīga, lai sv. Hieronims man žēlīgs.
** Burtiski gan ir drīzāk "neatrakstīsies atpakaļ", kas ir daudz iespaidīgāks tēls, bet man šķita pārāk sagarinām rindiņu. Mea Culpa!

Darbiņā mums šobrīd valda līksms haoss, kādu spējīgi radīt tikai laikmetīgās mākslas kuratori, un mēs tam visam peldam pa virsu ar ieinteresētu pīlēnu sejām.

Naktī savukārt es murgoju, ka pūlos noorganizēt savas kūrētās izstādes atklāšanu, taču mani vajā personāži no Šekspīra "Sapņa vasaras naktī" - amatieru aktieru trupa, no kuriem viens joprojām ir ēzeļa izskatā. Viņi staigā man pakaļ pa muzeju, visu laiku grib uzstāties un es jūtos diezgan bezpalīdzīga, jo ir kaut kāds nerakstīts, bet nepārkāpjams noteikums, ka "lai vai ko, bet ēzelīti gan nedrīkst dzīt laukā!"