Kurvjzieža kontemplācijas

Sers Ričmonds šodien atzinās, ka esot polārā mitrene. Izlija no savas migas kā mīkla no bļodas, izplājās pa parketu un pārmetoši elsoja manā virzienā. Aizvilināju viņu uz vannas istabu, iezvēlu vannā (nav nemaz tik viegli tos 20+ kg izcilāt, kad šis neizrāda ne mazākās sadarbības vēlmes) un dāsni aplaistīju ar remdenu ūdeni. Atšķirībā no citām reizēm viņš pat nemetās atriebīgi izvārtīties manā gultā, tikai drusku noskurinājās, pavēdināja asti un aizgāja pusslapjš gulēt. Tagad istaba ož pēc slapja suņa, bet ne pēc vispasaules ciešanām, un tas ir labi un pareizi, āmen.

To, ka vasara krāšņi veras vaļā, pirmoreiz sajutu piektdien, 19. datumā, kad Darba Pienākumi mani aizsauca uz Vidzemes austrumgalu. Dabūju gan pastrādāt, gan papriecāties, gan basām kājām paskraidīt pa pļavu. Gaismas bija tik ļoti, ļoti daudz un tik ļoti, ļoti spoža, ka sajutos noreibusi un laimīga. Vakarā atgriezos Rīgā, iesidroju ar Snorki un co, devos pie miera viscaur tāda apskaidrota.

Nākamajā dienā, tātad Īsto Saulgriežu priekšvakarā spontāni izlēmu pasvilpt seru Ričmondu un kopā ar viņu pievienoties lieliskai kompānijai Kurzemes tripā. Trāpījām Mārupē, Slampē, Pūrē (ļoti garšīgs zandarts ceļmalas krogā), Kukšu muižā (es mīlu baroku visos veidos), Uguņciemā, nakšņojām kempinga mājiņā pie Kaltenes, no rīta agri cēlušies, metāmies apskatīt jūrmalu, pēc tam braucām uz Māras kambariem, kur mūs aizkūukoja dzeguze, tad izstaigājām Kuldīgu (Ričmonds iepazinās ar nepārnadžiem un izskatījās izbrīnīts), aplūkojām Pelču peonijas, iebraucām Saldū, lai visbeidzot atgrieztos Rīgā.

22. - 24. strādāju, nejuzdamās tā, it kā kaut ko laistu garām.

Rīt ir Pēterdiena, ar to arī saulgriežu (saulgožu/saulstāvju) māģija būs galā. Nevāciet rīt sienu, lai jūs pērkons nenosper, bildiniet iecerētos/-ās un izdzeriet pēdējo uz Jāņiem iepirkto alu vai baltvīnu.

Gaismas un siltuma cunami nēsā mani vieglā eiforijā, kā aptrakuši zied jasmīni (jā, zinu, ka filadelfi) un rozes, pamazām plaukst liepas, un es gandrīz nevaru parunāt no laimes.