Kurvjzieža kontemplācijas

Astronomiskā ekvinokcija vēl priekšā, bet jau šodien mūsu daudzcietušajā zemītē diena būs garāka par nakti.
Pavisam mazliet garāka, bet tomēr.
Laiks gavilēt, ak, ļaudis. Esam izcietuši (ja esam, protams) tumsu, esam dzīvi nokļuvuši gada gaišajā pusē, un būsim tajā līdz septembra beigām.
Mani persieši vīkšas Nourūzam, mani jūdi pošas Pesaham. Grieķi? Jāpalūko, ko dara grieķi. Varbūt dzer sveķainu baltvīnu?

Nāc, nākdama, Liela diena. Rotā, rotā.

Šodien Avotos var saost sausos pavasara dūmus. Ir pareizā, skaidrā un smilšainā marta diena - kā mūsu senči zināja teikt, ka ikviens marta puteklis zelta dukāta vērtē.

Ja saņemšos pamēzt virtuvi, nopelnīšu vakarā madeiras glāzi.

Tā sanāca, ka vakar biju Vecajos ebreju kapos, Rumbulas memoriālā, Biķerniekos un Šmerļa Jaunajos ebreju kapos.
Daudz beigtu ebreju, spoža marta saule, svilinoši auksts vējš sejā un kraukšķošs ledus zem kājām, tāds, lūk, šabats.
Un Rumbulā es nosalu tik ļoti, ka dvēsele sasala un sabirza tūkstoš mazās skaidiņās. Tur aukstums bija visledainākais, vispiedienīgākais lielākajam zināmajam masu kapam mūsu mazajā zemītē. Protams, katrreiz, kad es klausos Iļju Ļ., mana sirds liesmo mīlā un apbrīnā, jo šobrīd viņš manā harizmātisko lektoru topā tikai par kādu sprīdi vai olekti atpaliek no Pjatigorska un varbūt Lancmaņa. Sirds, tātad liesmoja, bet kur cilvēka ķermenī ir sirds, un kur - kāju pirksti! Kāju pirksti apledoja tā, kā tie mēdz apledot tikai kapos. Un vienubrīd es vairs nebiju spējīga pat neko dzirdēt, tikai domāt par to, cik labi, ka man šajā baisajā vietā nav jāizģērbjas līdz ādai un kailai, basai, pa durstīgu sniegu jākāpj bedrē, jāapgulstas uz priekšgājēja vēl nesastingušā līķa un jāsagaida obergrupenfīrera Jekelna īsā komanda, pēc kuras viss būs galā. Cik labi, ka es pēc dažām stundām būšu mājās, atkausēšu kāju pirkstus, ēdīšu zupu, dzeršu tēju, iešu karstā dušā, lasīšu grāmatas, rakstīšu e-pastus. Cik bezgala patīkami tomēr ir būt.
Biķerniekos tā nesala, tikai slīdēja vēl baisāk, pa milimetram vien rāpšanās katrā uzkalnā un pa pusmilimetram - lejā.
Savukārt, Šmerļa kapi bija saulaini un silti. Tā bija liela mirušo ebreju virtuve vai viesistaba, pilna mīlošām mātēm, uzticīgām sievām, gādīgiem tēviem un godājamiem vectētiņiem. Un skaistiem, dīvainiem pieminekļiem. Tur nesala. Ne tikai - nesala briesmīgi kā kapos, bet gandrīz nemaz.

Un vēl visā tajā ebreju un genocīdu, nāvju un diskrimināciju, izvēļu un nolemtību kontekstā man diezgan bieži sanāk domāt par savu vecvecmāmiņu Maružu. Viņa bija sasodīti skaista tumšmate, viena no Tām Sievietēm. Mūsu dzimta nav īpaši rūpīgi uzskaitījusi visus viņas vīrus, kur nu vēl mīļākos, bet nu jā, tas ir cita vakara stāsts.
Lūk, un vācu okupācijas laikā Maruža bija jau kundze gados, pāri sešdesmit noteikti, taču tikpat kraukļmelniem matiem un lielām tumšām acīm. Un godīgie līdzpilsoņi viņu grūda no ietvēm kliegdami: "žīdiete, kāpēc tev nav dzeltenās zvaigznes?" Un kad viņa šņāca, ka nav nekāda žīdiete, un nekad nav bijusi, tad likumpaklausīgie pilsoņi vēl niknāk ķērca, ka "tad tu, maita, esi čigāniete, un tas nav nekas labāks, drīzāk otrādi." Un kārtības sargi veda viņu uz iecirkni un stādīja protokolu, ja līdzi nebija pases.
Jo ārieša cilvēkam jāizskatās pēc ārieša, un nav tur ko.