Kurvjzieža kontemplācijas

Tā sanāca, ka vakar biju Vecajos ebreju kapos, Rumbulas memoriālā, Biķerniekos un Šmerļa Jaunajos ebreju kapos.
Daudz beigtu ebreju, spoža marta saule, svilinoši auksts vējš sejā un kraukšķošs ledus zem kājām, tāds, lūk, šabats.
Un Rumbulā es nosalu tik ļoti, ka dvēsele sasala un sabirza tūkstoš mazās skaidiņās. Tur aukstums bija visledainākais, vispiedienīgākais lielākajam zināmajam masu kapam mūsu mazajā zemītē. Protams, katrreiz, kad es klausos Iļju Ļ., mana sirds liesmo mīlā un apbrīnā, jo šobrīd viņš manā harizmātisko lektoru topā tikai par kādu sprīdi vai olekti atpaliek no Pjatigorska un varbūt Lancmaņa. Sirds, tātad liesmoja, bet kur cilvēka ķermenī ir sirds, un kur - kāju pirksti! Kāju pirksti apledoja tā, kā tie mēdz apledot tikai kapos. Un vienubrīd es vairs nebiju spējīga pat neko dzirdēt, tikai domāt par to, cik labi, ka man šajā baisajā vietā nav jāizģērbjas līdz ādai un kailai, basai, pa durstīgu sniegu jākāpj bedrē, jāapgulstas uz priekšgājēja vēl nesastingušā līķa un jāsagaida obergrupenfīrera Jekelna īsā komanda, pēc kuras viss būs galā. Cik labi, ka es pēc dažām stundām būšu mājās, atkausēšu kāju pirkstus, ēdīšu zupu, dzeršu tēju, iešu karstā dušā, lasīšu grāmatas, rakstīšu e-pastus. Cik bezgala patīkami tomēr ir būt.
Biķerniekos tā nesala, tikai slīdēja vēl baisāk, pa milimetram vien rāpšanās katrā uzkalnā un pa pusmilimetram - lejā.
Savukārt, Šmerļa kapi bija saulaini un silti. Tā bija liela mirušo ebreju virtuve vai viesistaba, pilna mīlošām mātēm, uzticīgām sievām, gādīgiem tēviem un godājamiem vectētiņiem. Un skaistiem, dīvainiem pieminekļiem. Tur nesala. Ne tikai - nesala briesmīgi kā kapos, bet gandrīz nemaz.