Kurvjzieža kontemplācijas

Žoklis, kurš pirms mēneša tika nomierināts ar ibuprofēna paciņu, vakarnakt atsāka sāpēt.
Šoreiz vairāk šķiet, ka pie vainas varētu būt viens no gudrības zobiem - drīzāk apakšējais, nekā augšējais.
Sajūta tāda, it kā cauri galvaskausam būtu izdzīta tērauda skrūve. Vai striptīzdejotāja stienis. Un mana dzīve tagad riņķo ap to.

Dārgie antropologi! Ko jūs man ieteiktu no pēdējā laika maskulinitātes pētniekiem? Ar kaunu jāatzīst, ka man bez Konela(-s) nekas nenāk prātā, bet gadsimts jau pavisam cits...

Ai, un, ja nu par manu personisko gaumi - visseksīgākais vīrietī ir racionalitāte (ieskaitot spēju un prasmi loģiski korekti argumentēt) un perfekta robežu izjūta - tā, kas ļauj nemanipulēt un nepakļauties manipulācijām.

Ārpus erotiskā konteksta var draudzēties arī ar visiem aizrautīgajiem zēniem, kuriem nekad nevarēs iemācīt lietot pat Aristoteļa loģisko kvadrātu, ar visiem ideoloģiju sludinātājiem, ar lādzīgi žūpīgajiem mačo, ar sportistiem, dejotājiem un metroseksuāļiem, ar žurku skrējienā pagurušiem japīšiem, ar neirotiskiem dzejniekiem un čakliem, muskuļotiem remontstrādniekiem. Viņus var mīlēt kā brāļus, kā čomus, kā cīņubiedrus. Ar viņiem var sadzert, pļāpāt un strīdēties. Var slēpties no vēja viņu žaketēs, var dot padomus, kā salabt ar brūti, var ļaut savā istabā uz dīvāna izgulēt paģiras, var ar kafijas krūzēm kopīgi rāpties uz jumta saullēktu skatīties, akdies, var pat mierinājuma vai iepriecinājuma vārdā vienreiz nokniebties.

Bet lai skatītos viņa acīs ar vieglas aritmijas trīsām krūšukurvī un ar eiforiski ļodzīgiem ceļgaliem gaidītu katru tikšanos arī vairāk kā desmit gadus pēc pirmā randiņa... nu, jā - tur jābūt tam loģiskajam kvadrātam un "Alfas" nometnei jaunības anamnēzē un stingri konturētam personiskajam kodolam.