Kurvjzieža kontemplācijas

Mirtes uz palodzes mokoši agonē, un manas cerības, ka vismaz viena sagaidīs pavasari, mazinās ar katru dienu. Lapas nebirst, bet novīst, izskatās, ka vienkārši noveco, bet jaunas nešķiļas. Nelīdz ne mitrināšana, ne vēsināšana. Iespējams, vienkārši pietrūkst gaismas fotosintēzes minimumam, un tur man vairs nav padoma, ko iesākt.
Ļaunā slepkava ziema, ciniskā, izņirdzoša sadiste, lūdzu, pasaudzē manas puķes, beidz viņas žņaugt un smacēt ar šīgada īpaši biezo, necaursitamo tumsu!

Vispār jau nav gluži tā, ka es būtu pilnīga botāniskā lūzere.
Lūk, piemēram, mājassvētība man regulāri zied, arī šoziem atradu lēni vaļā verošos zvaigznīti. Dracēnas ir ņipras, pagājušovasar nogrieztā pušķa vietā rūkdams nāk ārā jauns, savukārt, vecais pušķis, labi iesakņojies, traucas pret griestiem. Ir pat cerības, ka Ričmonda apgrauztais kāts pārziemos.
Juka zeļ un briest.
Ķīnas roze, kuru pagājušogad gandrīz noēda kukaiņi, spirgta un vesela raisa jaunas lapiņas.
Ziemassvētkos esmu tikusi pie mandarīnkociņa un jauna olīvkoka. Tie abi uzvedas rāmi, netrako ar augšanu, bet visa šī gandrīz mēneša laikā nav izrādījuši arī ne mazāko sanīkuma vai adaptācijas stresa pazīmi.
Par alvejām un naudaskokiem vispār nerunāsim, pieņemu, ka tie visai drīz demokrātiskā ceļā piespiedīs mūs pārējos nobalsot par sukulentu valdību.

"Viņam bija tādas acis kā meitenei, kura alkst kopoties ar inkubiem."
Tā Ubertīno no Umberto Eko "Rozes vārda" saka par Adelmo - jauno, māksliniecisko geju, to, kurš pirmais gāja bojā, izlēkdams pa bibliotēkas logu.
Jāatzīst, ka es kādu laiku nesapratu, kāds ir šis skatiens. Bet tagad es to zinu.

Respektīvi, - es zinu, kā skatās puisis,
kad viņš skatās tā,
it kā viņš būtu meitene,
kura cer,
ka naktī viņu apciemos inkubs.