Kurvjzieža kontemplācijas

Vispār jau nav gluži tā, ka es būtu pilnīga botāniskā lūzere.
Lūk, piemēram, mājassvētība man regulāri zied, arī šoziem atradu lēni vaļā verošos zvaigznīti. Dracēnas ir ņipras, pagājušovasar nogrieztā pušķa vietā rūkdams nāk ārā jauns, savukārt, vecais pušķis, labi iesakņojies, traucas pret griestiem. Ir pat cerības, ka Ričmonda apgrauztais kāts pārziemos.
Juka zeļ un briest.
Ķīnas roze, kuru pagājušogad gandrīz noēda kukaiņi, spirgta un vesela raisa jaunas lapiņas.
Ziemassvētkos esmu tikusi pie mandarīnkociņa un jauna olīvkoka. Tie abi uzvedas rāmi, netrako ar augšanu, bet visa šī gandrīz mēneša laikā nav izrādījuši arī ne mazāko sanīkuma vai adaptācijas stresa pazīmi.
Par alvejām un naudaskokiem vispār nerunāsim, pieņemu, ka tie visai drīz demokrātiskā ceļā piespiedīs mūs pārējos nobalsot par sukulentu valdību.