Kurvjzieža kontemplācijas

Iespējams, es pati uz visu šo ideoloģisko karu par-un-ap-medicīnu (vai pat zinātnisko diskursu kopumā) reaģētu daudz mazāk emocionāli, ja pati nebūtu svaigi brutāli konfrontēta ar situāciju:
a) kad ģimenes ārste uz sūdzībām, kuras ļoti atgādina psihosomatiskus simptomus, reaģē, nosūtot uz komplicētiem izmeklējumiem un, pateicoties tiem, atklāj vēzi agrīnā un visnotaļ labi ārstējamā stadijā;
b) kad pie līdzīgiem simptomiem cits ģimenes ārsts iesaka "harmonizēt ķermeni un garu", paraksta bezrecepšu medikamentus, aicina "domāt labas domas", un pacients pēc diviem gadiem sāk vemt asinis un vēl pēc pusgada mirst no neārstēta vēža.

Baidos no brīža, kad mana ļoti inteliģentā, bet nu jau krietni gados esošā ģimenes ārste aizies pensijā, un es būšu spiesta meklēt citu. Es noteikti justos drošāk, ja "ķermeņa un gara harmonizēšanas" idejas mūsu valstī būtu mazāk populāras. Diemžēl princips "ja nelīdzēs, tad neskādēs" šajos gadījumos ne vienmēr darbojas. Jā, kļūdīties, jo īpaši diagnostikā, kā arī terapijas izvēlē, var arī ārsts bez ezotēriskiem putniem galvā. Tomēr stingra turēšanās zinātnes izpētītajās robežās, manuprāt, samazina kļūdu izplatības areālu.

(Piedevām, man ir sū*īga pašiedvesma, ļoti slikti padodas "iedarbināt dabiskos aizsargmehānismus", tāpēc ar skaudību skatos uz tiem, kam sirdsklauves vai galvassāpes pāriet no ceturtdaļtabletītes validola vai krūzītes vīgriežu tējas. Man parasti vajag kārtīgu devu BigPharma algotņu notestētas vielu kombinācijas, kura nobeigusi dučiem laboratorijas žurciņu, līdz tikusi atzīta par kaut cik iedarbīgu. Taču lai jau citi ārstējas ar cukurgraudiņiem - vienīgi tad es gribētu šīm metodēm lasīt godīgu skaidrojumu "Tas reizēm darbojas, bet neviens pagaidām nezina, kāpēc", nevis tuftu par ūdens atmiņu, skābju/sārmu līdzsvaru vai tumšās un gaišās enerģijas plūsmu meridiānos starp čakrām.)

Rezumējot: es uzskatu, ka gan zimbabve, gan walkire dara labu un svētīgu darbu. Lai viņām nenolaižas rokas, lai nedara sāpes nedraugu mestie akmeņi un mugurās ietriektie draugu duncīši. Pati daudz palīdzēt diemžēl nevaru, ja nu vienīgi šērojot, laikojot, retvītojot.

Ak, jā - un tie, kuri pārmet gan vienai, gan otrai aroganci, augstprātību un agresīvu sarkasmu - lūdzu, nedariet paši to arogantā, augstprātīgā un agresīvi sarkastiskā manierē, jūsu vēstījums kļūst nepārliecinošs.

Diskusijas nevēlos, piedodiet, lūdzu.

Tas jāpiemin, lai novērstu pārpratumus - varbūt to vajadzētu ielikt profila informācijā? - es pati sevi uzskatu par feminisma teorētiķi, nevis cīnītāju par un pret noteiktām sociālām vai politiskām parādībām. Dzimtes un dzimuma jautājumi mani interesē (turklāt ļoti interesē - gan akadēmiskā, gan sadzīviskā līmenī) kā viena no antropoloģijas pamatproblēmām. (Vai cilvēka daba ir viena? Vai tomēr divas? Vai vispār pastāv tikai individuālais? Dieva dēļ, lūdzu, nepiedāvājiet komentāros savas atbilžu versijas, labi?) Brīžos, kad šie jautājumi nodarbina manu dīko prātu, lasu, ko par to teikuši par mani gudrāki cilvēki (viņi ir teikuši daudz).
Par to, kā neciest no stereotipiem, uztraucos mazāk - droši vien tāpēc, ka ar reālu diskrimināciju un aizspriedumiem esmu sastapusies reti. Vienlaikus uzskatu patriarhālo diskursu par kroplīgu anahronismu un man kļūst neomulīgi, kad sastopos ar tā cildinājumiem: apmēram tikpat neomulīgi kā lasot par verdzību, dzimtbūšanu, cilvēku upurēšanu dieviem un citām sociālām parādībām, kas nesušas līdzi daudz ciešanu, bet savulaik uztvertas kā "divine construct" un kosmiskās kārtības elements.
Tas tik tā - katram gadījumam, apsteidzot visas nākamās reizes, kad man kāds pārmetoši jautās: "Kāpēc tu, feministe būdama ...?", daudzpunkta vietā ievietojot jebko no viņa vai viņas priekšstatiem par "tipiski feministisku uzvedību", kurai esmu izrādījusies neatbilstoša.

Kāds te nesen žēlojās par pazudušajiem savas apkaimes ezīšiem. Lūk, mēs ar Ričmondu šovakar vienu satikām Maskačkā, pie Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas. Iespējams, viņš bija aizņēmis rindu, lai rīt no rīta tiktu pie jaunās pases.

Un vēl mēs šovakar redzējām jaunu mēnesi, līku kā janičāra zobens.

Jau kuro gadu es cenšos ievērot kādu noteiktu likumu: darbus uzsāku jaunā vai augošā mēnesī, pabeidzu - vecā. Man labpatīk domāt, ka tā es pieskaņojos Kosmosā valdošajai kārtībai. Un, pat ja visa ciba sadosies rokās, lai piesūtītu man pilnu pastkasti vikipēdijas linku par to, ka mēness fāzes neietekmē mūsu dzīvi, es nesajutīšos izsmieta un nosodīta. Man nebūs kārdinājuma uzsākt 200 komentāru kašķi par totalitārismu, nacismu un uzspiesto viedokli. Vienkārši neņemšu galvā, bet turpināšu sākt darbus pirms pilnmēness un pabeigt - pēc. Jo tā ir labi un pareizi.
Bet jūs dariet, kā zināt.