Kurvjzieža kontemplācijas

Atzīšos, ka man piemīt daži seksistiski aizspriedumi, par kuriem es reizēm kaunos. Respektīvi- ir daži nosacīti trūkumi, vai pareizāk, īpatnības, ko es daudz vieglāk tolerēju sievietēm, nekā vīriešiem.
Pirmajās vietās starp tiem būtu jāmin kritiskās domāšanas trūkums, nespēja rēķināt matemātikas uzdevumus un noslieces uz misticismu un ezotēriku.
Man noteikti var būt draudzenes, kuras aizmirsušas Pitagora teorēmu vai atsaucas uz Ajūrvēdu/Ošo/Blavatsku, izvēloties sev zeķu krāsu, taču ja ko līdzīgu dzirdu no vīrieša, es visbiežāk nespēju nokontrolēt savus indes dziedzerīšus.
Mana vaina, mana vislielākā vaina. Taisnodamās varu mēģināt pieminēt, ka es daudz tolerantāk uztveru vīriešus, kuri valkātu rozā blūzītes ar rišiņām krūšu daļā vai mežģīņu stringus (kaut arī pret rozā krāsu, rišiņām un stringiem vīriešu garderobē man ir nelieli arhaisku aizspriedumu rudimenti).

Tas, protams, ir tikai garāmejošs novērojums, kas nevar pretendēt uz likumsakarības konstatēšanu. Iepsējams, tas ir pat maldīgs novērojums, ko ietekmē mana subjektīvā pozīcija, iespējams, tam pamatā ir selektīva uztvere utt., utjpr. Vārdu sakot, nepārmetiet man, ja kļūdos.
Tomēr jau sen man ir šķitis uzkrītoši, ka, vismaz Cibā spilgtākie patriarhālo vērtību sludinātāji ir cilvēki ar visneveiksmīgākajām privātajām dzīvēm un visizmisīgāko nespēju veidot harmoniskas attiecības ar pretējo dzimumu. Tā vien šķiet, ka smagi traumētas un ievainotas, vilšanos un pretenziju plosītas personības meklē kaut kādu fallisko stabilitāti, pie kā pieturēties.
Liberālais spārns, atļaušos to tā nosaukt, vismaz no malas izskatās emocionāli (un seksuāli) apmierinātāks, kā arī vairāk mīlēt spējīgs.