Kurvjzieža kontemplācijas

Ja maijā, kas arīdzan ir viens no gada šizofrēnskākajiem mēnešiem, ir jālasa Bulgakova "Meistars un Margarita", kā arī Gētes "Fausts", tad novembra šizai - daudz rāmākai un apcerīgākai - lieliski piedienas Umberto Eko "Rozes vārds" un Emīlijas Brontē "Kalnu aukas".
Noteikti pasaulē ir arī grāmatas ar augusta un februāra garšu, jo arī tie pilnīgi noteikti ir mēneši aiz veselā saprāta robežām, kuros var atklāt kādu burvību. Taču augustos es tikai psihoju, bet februāros lēni mirstu un neko jēdzīgu palasīt nevaru.

Troļļus barot un kaitināt aizliegts.

Ko gan nez tās jaukās, bet padumjās mācības par bērniņiem, kuri preeksistencē izvēlas savus vecākus, vēsta par ģenētiskā mantojuma izvēlēšanos? Diezgan labi varu iztēloties kādu nosacīto pirmspieredzes subjektu "Es", izvēlamies, piemēram, mana tēva mākslinieciskos un mātes filoloģiskos talantus, vecvecmāmiņas garos, biezos, nekad nenosimojošos matus, vecmāmiņas līdz pat nāves stundai slaido vidukli un milzīgās darbaspējas.
Tā vietā, izrādās, esmu no visām paaudzēm rūpīgi salasījusi tikai visādas nevajadzīgas figņas: trauslus zobus, platus kaulus, agrīnu sirmumu, nemitīgu cīņu ar lieko svaru un pilnīgu talanta trūkumu jebkurā jomā, izņemot čīkstēšanu.
Piedodiet, tas nevarēja būt mans lēmums.