Kurvjzieža kontemplācijas

Kā māte mīl bērnu, kā Dievs mīl cilvēkus, bez iemīlēšanās eiforijas, neatritinot pretenziju sarakstu, bez netīrām varas spēlītēm, bez mūžīgās manipulācijas, ar smaidu pieņemot īpašības un ieradumus, kas tevi pašu var traucēt un kaitināt. Klusā pateicībā pieņemt pašu iespēju mīlēt.
Meitenes, beidziet reiz būt tik izmisušas un sapisušās. Tas varbūt nav viegli, bet vienkārši gan.

Ziniet, kas vēl ir nožēlojami? Citēt Nīči angliski. Nu, vai Freidu krieviski, piemēram. Tikpat nožēlojami būtu citēt Deridā japāniski, bet to neviens nedara, jo: 1) paši par dumju, 2) baidās, ka citi nesapratīs.
Tad jau labāk tīksmināties par to, ka tevi iekāro gaļas izcirtējs, goda vārds.

Reizēm man tas šķiet tik pašsaprotami, ka brīnos, kāpēc apkārtējie to nemana - droši vien tā reliģiozi cilvēki nesaprot agnostiķu un ateistu nespēju sajust Dieva klātbūtni - ka patriarhālais lomu sadalījums nemitīgi ģenerē naidīgas attiecības dzimumu starpā, turklāt ne tikai mizandrijas un mizogīnijas izpausmes, bet arī to avotus. Jo ir tikai pašsaprotami, ka sieviete situācijā, kur viņai nav pieejami citi resursi, izmanto kā manipulācijas ieroci pirmām kārtām savu reproduktīvo funkciju - t.i., gan seksualitāti, gan maternitāti. Pakļautā statuss (pat tad, ja tas ir it kā labprātīgi pieņemts) neizbēgami agri vai vēlu noved pie iniciējoša dumpja, un sadzīvē tas visbiežāk izpaužas kā manipulācija ar upura lomu vai tas, ko psihoanalītiķi dēvētu par provokāciju ar kastrācijas draudiem,resp., emocionāli vardarbīga prasība vīrietim arvien apliecināt savas tiesības dominēt - nu, tad pierādi, ka esi vecis, nes piķi mājās, uzņemies atbildību, piekauj, izdrāz utt., kā arī patriarhālā vīrieša neizpratnes pilnais niknums, ko īsti tā kuce grib, un kāpēc dominējošais statuss vēl uzliek kādas saistības.
Un kaut arī es neuzdrošinos sludinoši apgalvot, ka feminisms ir vienīgā iespēja atbrīvoties no patriarhālo varas spēlīšu murga, tomēr pati es citas iespējas neredzu.