Kurvjzieža kontemplācijas

Tās francūzietes mani piebeigs. Bezgalīgi daudz plūstošas poēzijas, no haosa nenošķīries kosmoss, bez logosa, bez patosa, vispār bez binārās opozīcijas vai kādas citas struktūras. Tikai peldēt un slīkt, peldēt un slīkt, sirds dziļumos cerot uz izglābšanos un to, ka patiesība vītola klūgu groziņā reiz atradīsies, aizķērusies niedrēs. Ja vēl zinātu, kurā krastā ir tās niedres. Ja vēl zinātu, ka šeit vispār eksistē krasti.

Tik gudra kundzīte, bet mājaslapa kā pokemonam.

Noskrēju atkal desmitnieku. Šoreiz bez kādiem ah, ah, ahahahahhhh, un citiem das ist fantastisch, laiks par 6 minūtēm labāks, pulss vidēji par 6 sitieniem minūtē rāmāks.
Tad jau ir cerība uz atkopšanos. Varbūt pat uz progresu. Varbūt es arī pēc kāda laiciņa skriešu 10 km mazāk kā stundā, bet īsajos gabalos - ap 4 min./km.

Nezinu, ko īsti es šajā tehniskajā zīmējumā nolasīju nepareizi, taču, kādu laiku adījusi, sapratu, ka, ja spītīgi turpināšu, rezultātu nāksies uzdāvināt Raimondam Bergmanim. Vai kādam no Galapagu bruņrupučiem.

Šodien (un šonedēļ vispār) es esmu ļoti daudz lasījusi, rakstījusi, tulkojusi, skrējusi un adījusi - tātad darījusi to, kas man patīk un dažubrīd padodas.
Bet tagad diena ir galā, nedēļa galā, un mani pārņem šausmas, cik maz tomēr visās šajās jomās ir padarīts.