Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar bija pilmēness un Miķeļi, un veļi. Cepeškrāsnī ielikts ķirbis. Un kartupeļi.

Argumenti praktiski nekad nespēj pārliecināt oponentus. Argumenti ir vajadzīgi tikai pašam - savas pārliecības nostiprināšanai.

Grib Dieviņš šo zemīti //ar ūdeni slīcināt, gāju un domāju, cik gan vēl tā augsne spēs uzsūkt, pirms mēs visi nogrimsim, bet daudz vairāk un intensīvāk es domāju par to, cik labi būtu, ja man mājās būtu kamīns, tādu lielu, liesmainu, murrājošu muti un dzegu, kas būtu noaugusi visiem tiem pašiem niekiem, ar ko visas virsmas manās mājās, varbūt arī krāsns - liela un daiļa holandiešu krāsns, gar kuru kaķi laimīgi trītos un kurai muguru piespiedusi, es cibotu savus mierīgākos un laimīgākos rudens cibojumus.

Sejā un ķermenī sāk iezīmēties apvidi, kam ir vislielākās izredzes nākamajā desmitgadē kļūt neglītiem.

Pēdējā laikā es pārāk bieži domāju par nāvi. Turklāt nevis tīri racionāli, kā man tas savulaik ir paticis, žonglējot ar teorētiskām spekulācijām un domu eksperimentiem, bet gan ļoti emocionāli un tieši. Ar tām pašām eksistencialajām šausmām, kas pārņēma bērnībā, pirmoreiz apjēdzot nāves neatgriezeniskumu.
Jūs atceraties, kad pirmoreiz sapratāt, ka mirsiet, un tas būs "pavisam, un uz visiem laikiem" - tā līdz kaulu smadzenēm sapratāt?