Kurvjzieža kontemplācijas

Jasmīnu smarža Ziedoņdārzā un Grīziņkalnā gāž no kājām.

Garšas sajūta īstenībā ir ārkārtīgi primitīva. Ja atņem iespēju sajust smaržu, no garšas gandrīz nekas nepaliek pāri. Un, ja vēl atņemtu taktilās sajūtas, ar kādām mēle un aukslējas uztver konsistenci un faktūru, ja atņemtu temperatūras receptorus - kas tad vispār ta garša būtu, phe!
Man parasti ir grūtības ar smaržu aprakstiem, izmantojot garšas kategorijas - "saldas", "rūgtas" utml., droši vien šie apraksti sakņojas dziļi intīmā pieredzē, kad kāda no smaržām cilvēkam cieši saenkurojusies (atvainojos par NLP terminoloģiju) ar garšu, ko viņš tobrīd sajutis - tāpēc vaniļas vai zemeņu smarža vairumam šķiet saldas. Taču cik daudz gan vairāk jābūt gadījumu, kuros smaržu-garšu asociāciju ķēdīte katram ir atšķirīga.

Šodien, kad veikalā liku maisiņā aprikozes, viena noripoja plauktu zemāk un iekrita toverī ar skābētiem gurķiem. Dažas sekundes apsvēru, vai nevajadzētu mēģināt šo neuzkrītoši izķeksēt un nolikt vietā, bet tad nolēmu, lai paliek. Lai sālās un skābst. Un aromatizē gurķus.

Rozā krāsa ir ļoti atšķaidīta sarkanā, un tas man šķiet gandrīz tikpat absurdi kā homeopātija, jo vismaz manā dzīvē (un apgērbā, un kosmētikā) katrai no šīm krāsām ir pilnīgi cits, ļoti, ļoti atšķirīgs vēstījums.

Nožēlojama, nežēlojama.