Kurvjzieža kontemplācijas

Mani nedaudz mulsina sabiedrībā (tostarp Cibā) nostabilizējies un varbūt pat progresējošais priekšstats, ka vidējā izglītība (iespējams, arī augstākā) ir noteikti jāpadara pieejama pēc iespējas lielākam ļaužu lokam, neatkarīgi no viņu spējām un motivācijas. Tās apgūšanai jābūt pēc iespējas rotaļīgākai un vieglākai, lai, nedoddies, kādu netraumētu, radot priekšstatu, ka varbūt citas nodarbes (piemēram, aroda apgūšana vai vienkāršs fizisks darbs) viņam vai viņai padotos labāk. Šī paša iemesla dēļ jaunulim jāļauj izvēles brīvība atmest kā nevajadzīgu visu to mācību priekšmetu apguvi, kas viņam sagādā piepūli.
No tiesas baidos piedzīvot brīdi, kad jebkāda veida pārbaudījumi tiks pilnībā atcelti, jo - kamooõn, mēs taču katrs esam unikāla, netakārtojama personība, kāpēc gan spiest cilvēku kādos rāmjos, sagādāt stresu un pazemojumu, liekot atbildēt uz unificētiem jautājumiem vai risināt uzdevumus, ignorējot, ka ikvienam no mums var būt savi priekšstati par šo zinību jomu.

Vispār jau, ja es kaut kur izplātos ar kādu savu apņemšanos, tad parasti no tā visa sanāk vien Lielais Čušssss. Un tomer man ļoti gribas nolemt un arī noskriet ik nedēļu 400 minūtes (varētu atbilst mazliet vairāk kā maratonam). Pagājušajā intensīvās skriešanas periodā piefiksēju, ka katras 600 minūtes laikaposmā, kas nepārsniedz 2 nedēļas, man ļauj zaudēt 1 kg liekās ķermeņa masas.
Tā es līdz vasaras vidum varētu atgūt mazliet glītuma un varbūt pat uztrenēties pusmaratonam.

Miera dārzā zied vilkābeles, skrienamlaukumā smilgas sazēlušas man līdz viduklim, pa apakšu pieneņu vietā nācis baltais āboliņš. Vasara ir klāt. Šī būs dīvaina, mazliet murgaina un ļoti akadēmiska vasara, es zinu. Un redzēsim, ko vēl man tā nesīs.