Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar cita starpā man acu priekšā gadījās kāda krievu avīze (laikam "Vesti"), kurā izlasīju rakstiņu par t.s. "Jeruzalemes sindromu" - psihozi, kas piemetas emocionāliem tūristiem un svētceļniekiem, kuri pēc ilgtum ilgas ilgošanās nonākuši augšminētajā pilsētā un ieblenzuši Kristus kapā vai piedūrušies Raudu mūrim. Pār viņiem strauji nākot apskaidrība, uzplaukst spēja runāt mēlēs, viņos iemiesojas Jaunās vai Vecās Derības personāži, liekot sludināt diženas patiesības, taču pēc trim dienām vietējā slimnīcā viss atkal pāriet, atstājot vien vieglu kaunu vai attiecīgā perioda amnēziju. Kaite nesaudzē jūdus un visu tautību kristiešus, taču musulmaņi pret to esot imūni.
Savukārt Florencē mēdzot nojukt amerikāņi un skandināvi, kuru nervu sistēma nespēj pārciest estētiskā pārdzīvojuma spriedzi. Katarse liekot viņiem sabrukt Botičelli Venēras vai Mikelandželo Davida priekšā. Tie ir daudz retāki gadījumi, tomēr daži itāļu psihiatri runājot par Florences sindromu.
Taču Parīzē psihoze ķerot vien dažus labilus japāņus. Nebija aprakstīts, ko viņi dara.

Manā dzīve ir bijuši periodi, kad nemaz, nemaz nav bijis bail no nāves, tikai no agonijas, gadījumā, ja tā izrādītos pietiekami ilga un mokoša. Šiem brīžiem nav bijis nekā kopīga nedz ar reliģiju vai kādu citu metafizisku sistēmu, nedz arī ar izmisumu vai apātiju, - gluži otrādi; tie ir bijuši miera un laimes pilnie brīži, kad esmu ļoti mīlējusi dzīvi un cilvēkus, un vispār pasaule kopuma likusies tik pilnasinīga un mīļa - pietiekami, lai tajā dzīvotu un pietiekami, lai to atstātu. Dzīve acīmredzot šķita mani tik ļoti piesātinājusi, ka biju vienlīdz gatava gan to aizgūtnēm turpināt, gan pamest, ja būtu tāda nepieciešamība.
Šobrīd ir citādi, un man atkal domas par nāvi izsauc diskomfortu un infantilu protestu.