Kurvjzieža kontemplācijas

Manā dzīve ir bijuši periodi, kad nemaz, nemaz nav bijis bail no nāves, tikai no agonijas, gadījumā, ja tā izrādītos pietiekami ilga un mokoša. Šiem brīžiem nav bijis nekā kopīga nedz ar reliģiju vai kādu citu metafizisku sistēmu, nedz arī ar izmisumu vai apātiju, - gluži otrādi; tie ir bijuši miera un laimes pilnie brīži, kad esmu ļoti mīlējusi dzīvi un cilvēkus, un vispār pasaule kopuma likusies tik pilnasinīga un mīļa - pietiekami, lai tajā dzīvotu un pietiekami, lai to atstātu. Dzīve acīmredzot šķita mani tik ļoti piesātinājusi, ka biju vienlīdz gatava gan to aizgūtnēm turpināt, gan pamest, ja būtu tāda nepieciešamība.
Šobrīd ir citādi, un man atkal domas par nāvi izsauc diskomfortu un infantilu protestu.