Kurvjzieža kontemplācijas

Šārīta skrējiens bija kā pelde siltā baseinā ar mežrozīšu smaržu.
Jā, starp citu, kad cilvēki plunčājas 36 grādus siltā ūdenī, viņi taču nekunkst, ka būtu karsti.

Man šķiet, ka Ušakovam tagad būtu morāls pienākums līdzjūtošajai tautai sīki un smalki izstāstīt, kā tieši viņš sevi nodzinis līdz šādai te ligai. Visiem amatierskrējējiem būtu noderīgi uzzināt, ko tieši nedrīkst darīt. Protams, garās distances vienmēr ir zināms risks, un vienmēr kādam var uznākt sirdsklauve ar vieglu ģīboni. Taču 99% šādu gadījumu ģībējs paguļ pavēnī, dakteri viņam iedod (vai iešpricē) kādu mundrumzālīti, tad viņš izšņauc degunu un soļo mājup. Taču, ja normāla paskata vīrietis, kurš nav ne sagrabējis, ne resns un distanci skrien nebūt ne pirmo reizi, gandrīz atdod galus un spiests nomainīt teju ne pilnu komplektu iekšu, tad nav īsti skaidrs, kas tur pie vainas. Un man - kā amatierskrējējai, nevis kā Rīgas iedzīvotājai - liekas visnotaļ svarīgi saprast - KAS?!

Kas nu vēl mani mulsina tradicionāli pieņemtajā transkripcijā - kāpēc gan latviski rakstām "Heidegers", ja, cik vien esmu dzirdējusi, visi tāpat saka "Haidegers", kā tas arī godājamā Martina dzimtajā mēlē būtu? Nu, labi - līdzīgā gadījmā Heini vairums saukā par Heini, nevis Haini, kā pienāktos, tomēr neatbildēts paliek jautājums - kādēļ gan?